Apņemšanās rakstīt biežāk cietusi neveiksmi – pagājusi vairāk kā nedēļa un tikai tagad top jauns ieraksts. Iepriekšējā nedēļa gan nebija kaut kā ļoti aizraujoša. Tā bija intensīvo kursu/eksāmenu/brīvdienu nedēļa, kas manā gadījumā izvērsās par rakstīšanas, lasīšanas un visādi citādi Starptautisko attiecību kursa beigu darbu darīšanas zīmē. Nevaru teikt, ka tas mani darījis laimīgu. Beigās – eseja ar mokām un vakardienas eksāmens ar cerību, ka tas pasniedzējs, kurš kopumā bija ļoti jauks (pēc eksāmena izteica komplimentu par maniem svārkiem – you have cute skirts) vairs nebūs jāsatiek, jo mazliet kauns par to, ko tur esmu sarakstījusi.
BET! Lielākās pārmaiņas šķiet ieviesusi ziemas atnākšana. Mamma atveda ziemas zābaciņus, kuriem trūkst šņoru. Vienā vakarā viņa jautāja, vai beidzot esmu tās iegādājusies un es lepni atsmēju, ka ziema taču vēl tālu un tā… Nebija tālu, tā bija klāt jau nākamajā rītā un vēl nav beigusies. Neviens tam nebija gatavs… jo pārvietošanās pa pilsētu aizvien ir izaicinājums līdzsvara.
Vēl vienas lielas pārmaiņas ir semestra otrā perioda sākums. Beidzot, beidzot man būs antropoloģijas kursi!!! Maņu antropoloģija, Latīņamerikas reģiona pētniecība (mans neveikls latviskojums) un Post Sociālisma pilsētas antropoloģija. Izskatās, ka lasāmapjoms būs nevājš, bet tas nozīmē arī daudz jauku lietu. Jē.
