(es nezinu kāpēc tik lieli burti)

Novembris iezīmēja jauna studiju perioda sākumu, ar jauniem superdaudz lasāmā kursiem un ciemiņu būšanu. Gandrīz katrā nedēļas nogalē kāds viesis no mājām. Pa vidu tam vēl dzimšanas dienas svinēšana, Valsts svētki, filmu festivāls, ziemas atnākšana un vārda diena…

Dzimšanas dienu tā godam – pa diviem lāgiem – atzīmējām. Ciemiņi, siera salāti, kūkas, vīns un dāvanas, tieši tā kā svētkos nākas. Otrās svinības ar lielākiem piedzīvojumiem, jo kaut kā tā balle nevarēja beigties un tam bija tikai divi iemesli – divi igauņu puikas, mani ciemiņi, kas kaut kā līdz pat 4 rītā nespēja beigt ciemoties. Tā kā viņi bija dejotāji, tad līdz tiem 4 to ballīti kaut kā vilkām, skatoties deju video youtube.

Tai pat nedēļas nogalē ciemojās Līna un Made. Darba nedēļa un ilgā balle 5.dienas vakarā dāmas bija diezgan nogurdinājusi, tāpēc tāda diezgan miegaina mums tā ekskursijas diena. Tas gan nemaina to, ka daudz redzējām un daudz darījām, arī lēcām no Vecpilsētas mūra, jo vairs nevarēja atrast, kur tas beigsies.

18.novembrī nomainījās ciemiņi – Līna un Made brauca mājās un Daces mamma atbrauca paciemoties. Vakarā saposāmies (kā nu kura mācēdama) un devāmies uz Kompott, lai ar vafeļu cepšanu un tējas dzeršanu atzīmētu Valsts svētkus. Te esot, tās svētku noskaņas un arī pašas svētku būšanas tā dikti pietrūka. Interesanti, ka viena no vietām kur aizejot var redzēt Latvijas karogu mastā, ir Igaunijas Nacionālā bibliotēka, jo tai iepretim ir skaista ķieģeļu ēka.. varbūt Latvijas vēstniecība.

Pa vidu visam šim notika arī lielais filmu festivāls PÖFF (Tallinas melno nakšu filmu festivāls), iekš kura bija vēl daudz visādu mazāku festivālu. Tas viņiem tā feini – tumšākajā laikā rīkot 3 nedēļu garu filmu maratonu. Katru dienu, sākot no kādiem 14iem līdz pat 23iem, vismaz viena filma stundā. Un festivāls notiek visos pilsētas kinoteātros. Es ar’ gāju uz filmām, ne daudz, bet tomēr un bija forši.

Ciemiņu cēlienu turpināja Ingmārs, kurš nu jau vairāk kā uz tālām mājām nekā ciemos… Jo pilsēta zināma un tā… Un tad gaidīju ciemos Kristapu un Daci. Viņu atbraukšanai par godu atnāca ziema, tāda riktīga (ne tā kā oktobra joku ziema). Un sniga, sniga, sniga. Bet viņi, cilvēki no dienvidiem, godam tika galā. Tallinas ielas gan nav ne uz pusi tik cītīgi tīrītas kā kādā no Latvijas pilsētām, tieši tāpēc iešana ir pārbaudījums. Jau laicīgi sākām svinēt Daces dzimšanas dienu un manu vārda dienu – gājām uz tik izslavēto Boheem. Un izslavēta ne jau velti. Nu, forši tur bija. Vadījām svētdienas vakaru kā karaļi.

Vēl par ziemu.. Šodien beidzot gāju pastaigā pa Kardiorg. Arī ziemā tur ir brīnišķīgi, tāpat kā ierasti diezgan daudz cilvēku – skrējēji, slēpotāji, nūjotāji… Un pa ceļam uz parku smukās koka mājiņas… Pasaku grāmatu cienīgi.

Vēl tikai drusku vairāk kā nedēļa un sāksies manas Ziemassvētku brīvdienas… Mmm.

Marta atsūtīja bildes, re, te tās ir, ar smaidiņiem mammītei un nākotnes mazbērniem, saules ķeršanu un citām jaukām lietām:

Par pēdējā laika lielajiem notikumiem:

1. Visilgāk gaidītie ciemiņi sagaidīti un pavadīti. Marta un Anete iegādājās biļetes dienā pirms manas aizbraukšanas uz Tallinu. Un prātīgi darīja, jo viņu brauciens uz Tallinu maksāja Ls 2,10 vienā virzienā (skaudības un brīnuma pilni skatieni jauno dāmu virzienā šo kādam paziņojot). Gandrīz nokavēju viņu ierašanos, jo modinātāju veiksmīgi nospiedu un pamodos 20 minūtes pirms autobusa pienākšanas autoostā. 6 no rīta, lietus un traks skrējiens pretī drusku samiegojušām draudzenēm. Tikšanās prieks un, jā… Laiks rādija savu labāko dienas vidū – tik skaisti saulains un silts. Mmm.. Muzeju programma izpalika, jo kāpēc gan lai ietu telpās tik labā laikā. Vakaru noslēdzām pie Madaras un Annikas ar idejiski tik sen plānotajām kartupeļu pankūku vakariņām. Lielā staigāšana pa lauku nozīmēja arī riktīgi saldu miegu. Šķiet, ka tas, vismaz man, bija saldākais miegs visā Tallinas dzīvošanas vēsturē.
2. Marta un Anete paspēja būt īstajā laikā, jo man bija arī pirmais deju pulciņa koncerts. Patiesībā tā bija jaunrades deju skate. Visa gatavošanās ar tādu nelielu satraukumu. Tērps kā parasti par lielu un kā parasti, kaut kas ne man pa prātam. Nu, interesanti tas viss. Visvairāk laika, lai sagatavotos koncertam man aizņēma matu skrullēšana uz pirksta, jo mati netiek pīti bizē. Eh, stāstu par igauņu deju kultūru varētu izvērst pāris vīna pudeļu garumā… INTERESANTI. Manu vienu deju ilgstošo priekšnesumu ieradās skatīties ievērojams skaits atbalstītāju, kas bija dikti jauki. Un šo notikumu īsteni svētdienīgi devāmies atzīmēt uz F-hoone.
3. Pa vidu lielajai čupai lasāmdarbu bijuši vēl visādi sīkumi, piemēram, Tallinas Universitātes nakts un tā, bet iespaidīgākais – ekskursija uz Linnahalli. Iepriekš biju tikai no ārpuses to redzējusi, bet nu varēja iet arī iekšā. Tā ir milzu ēka pašā jūras krastā, kas celta 80.gados Maskavas Olimpisko spēļu vajadzībām. Bez tam grandiozā māja bijusi arī PSRS robežas sargs no iespējamajiem somu iebrukumiem. Linnahallē ir bijusi koncertzāle vairāk kā 4000 skatītājiem un arī ledus arēna, kā arī vēl lērums šādam kompleksam piederošu lietu – restorāns, kafejnīcas, ģērbtuves, pirtis… Pēdējie lielie pasākumi bijuši Dimas Bilan koncerts un fotoizstāde, kopš 2009.gada ēka ir slēgta. Un nu tur krietni smird pēc pelējuma un ļoti daudz kas ir uz sagrūšanas robežas. Pagrabstāvā, kur smird visvairāk, vēl eksistē neliela deju zāle, bēdīga gan bez gala. Ko darīt ar to māju neviens īsti nezina, renovēt dārgi un nojaukt arī dārgi.
4. Svaigākais piedzīvojums ir Daces nejauši Facebook uzietā izstāde izvērtās par veselu piedzīvojumu. Jāatzīst gan, ka pats izstādes prieks bija īss – vien pāris puslīdz saistošu darbu un atklāšana ar lētu vīnu un draugiem, no kuriem neviens nebija mūsu draugs. Līdz izstādei braucām ar 2 transportiem. Ar otro braucām ilgi, tik ilgi, ka sākām domāt, ka būsim iekāpušas nepareizajā. Autobuss izrādījās pareizais, tikai izlaida mūs nekurienē – Tallinas rajona Mustamae, tumsā tur ļoti izskatās pēc nekurienes. Pieturā mūs sagaidīja ūsaini bērni (11-12 gadu veci ar uzzīmētām ūsām), kas spēlējās ar lukturi. Domājām, ka aizkavējies Helovīns, bet laikam jau Mārtiņdienas (igauņu Mardipäev) transformācija.
5. Šodien Dace Rīgā un mums ar Madaru frikadeļu zupa un sarunas par to, ka gardākās smalkmaizītes, kūkas un cepumi ir Latvijā.

   

   

   
   

   

   

   
   

   

   

   
   

Apņemšanās rakstīt biežāk cietusi neveiksmi – pagājusi vairāk kā nedēļa un tikai tagad top jauns ieraksts. Iepriekšējā nedēļa gan nebija kaut kā ļoti aizraujoša. Tā bija intensīvo kursu/eksāmenu/brīvdienu nedēļa, kas manā gadījumā izvērsās par rakstīšanas, lasīšanas un visādi citādi Starptautisko attiecību kursa beigu darbu darīšanas zīmē. Nevaru teikt, ka tas mani darījis laimīgu. Beigās – eseja ar mokām un vakardienas eksāmens ar cerību, ka tas pasniedzējs, kurš kopumā bija ļoti jauks (pēc eksāmena izteica komplimentu par maniem svārkiem – you have cute skirts) vairs nebūs jāsatiek, jo mazliet kauns par to, ko tur esmu sarakstījusi.

BET! Lielākās pārmaiņas šķiet ieviesusi ziemas atnākšana. Mamma atveda ziemas zābaciņus, kuriem trūkst šņoru. Vienā vakarā viņa jautāja, vai beidzot esmu tās iegādājusies un es lepni atsmēju, ka ziema taču vēl tālu un tā… Nebija tālu, tā bija klāt jau nākamajā rītā un vēl nav beigusies. Neviens tam nebija gatavs… jo pārvietošanās pa pilsētu aizvien ir izaicinājums līdzsvara.

This slideshow requires JavaScript.

Vēl vienas lielas pārmaiņas ir semestra otrā perioda sākums. Beidzot, beidzot man būs antropoloģijas kursi!!! Maņu antropoloģija, Latīņamerikas reģiona pētniecība (mans neveikls latviskojums) un Post Sociālisma pilsētas antropoloģija. Izskatās, ka lasāmapjoms būs nevājš, bet tas nozīmē arī daudz jauku lietu. Jē.

Kādu laiku atpakaļ mūsmājas dzīvojamā istaba uz pāris stundām gandrīz nakts vidū (jo tikai tad radās tā īstā iedvesma) pārvērtās par fotostudiju. Dace vienu mazu daļu kredītpunktu aizpilda ar foto kursu, kas nozīmē – mājasdarbi. Šķiet, ka šie ir jaukākie no visiem. Arī man, jo šoreiz piedalījos visā procesā – Dace fotografēja manas kājas un pa vidam arī galvu…  un tā. Kopumā Daces fotopatikšana man arī nes lielu labumu, tagad man ir vairākas dikti jaukas bildes.

Mums mājās ir 3 katli, 2 mazi un viens liels (lai neteiktu milzīgs). Ne reizi netikām to izmantojušas, bet pagājušajā nedēļā mums bija veselas divas lielā katla izmantošanas reizes. Tas, manuprāt, bija atzīmēšanas vērts notikums.

Pēdējā nedēļā arī sanākuši diezgan lieli antroprieki, tos gan nesanāca smelt pilniemkausiem, bet tomēr…  Seminārs „Spaces and Non-Spaces: Thinking Anthropologically with Marc Augé” ar paša Marc Augé lekciju un pilnu, pilnu auditoriju. 1935.gadā dzimušais vīruks gan neizcēlās ar runas skaidrumu, tomēr labāk vienreiz redzēt nekā simtreiz dzirdēt. Bez tam notika arī Himalaju kultūras dienu pasākumi. No tiem noslēdzošais: antropologa Ben Campbell filmas skatīšanās ar pašu autoru un antropoloģiska viegluma sarunām pēc tam.

Antropoloģiskais vieglums turpinājās antroballītē, kas notika tai pašā ballīšvietā, vecpilsētā, Vēstures institūta pagrabā. Un ballīte nevāja. Ar vīnu, uzkodām un visu līmeņu antrocilvēkiem – studentiem, pasniedzējiem, darboņiem, filmu autoriem utt. Bija gan

mazliet jocīga izjūta runājoties, jo.. Erasmus tomēr ir kā zīmogs vētrainai studenta dzīvei un bakalaura pēdējais gads neizklausās tāpat kā profesors. Vienā brīdi sāka kaukt signalizācija.. Kamēr meitenes (nezinu gan kāpēc tieši viņas ķērās tam klāt) mēģināja izjaukt kaucošo aparātu, abi galvenie antro vīri Tallinas Universitātē parūpējās par to, lai ballītes gars netiktu traucēts. Mūziku skaļāk un dejas straujāk…

Pa vidu visam šim ieradās pārsteigumciemiņš ar tulpēm un sveicieniem no mammas dzimšanas dienas svinību galda. Mmmm…

Vakar vakaru aizvadījām Music quiz zīmē pie Madaras un Annikas. No 3 nacionalitātēm (vācieši, somi un latvieši) mēs ar Madaru palikām 2. vietā. Tādiem mūzikas fanātiem kā Līnai mēs noteikti būtu likušas sarkt un bālēt par to kā spriedām par atskaņotajiem gabaliem, bet mūsu nezināšanu izvilka radošais uzdevums: dziesma par Tallinu. Balvā dabūjām čili piparus. Kā Annikai pēdējā laikā patīk teikt: feini!

Esot Igaunijā pienākas klausīties kaut ko igaunisku, tad nu uz šajā dziesmā šobrīd esmu iestrēgusi: http://www.youtube.com/watch?v=ddCsOTWz7gI

Pēdējā laika lielais notikums ir mana igauņu deju pulciņa sezonas atklāšanas pasākums, kas ieturēts Bonnie and Clyde stilā, respektīvi, 30.gadu Amerikas modes tendencēs. Jau laikus mamma atsūtīja bereti un svārkus, ilgi meklēju labākās zeķbikses un tās izrādījās parastās melnās. Gatavošanās bija tik grandioza, ka Dace negāja laukā no mājas, kamēr nebiju sapucējusies, bet Madaras un Annikas vērtējumu uzklausīju iekš skype video zvana. Arī vācu dzīvesbiedrs piezīmēja, ka izskatos fancy (kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē visādas manu labo izskatīšanos apliecinošas lietas).

Ballīte bija vecpilsētā, vēstures institūta pagrabstāvā, kur izskatās pavisam neslikti un ir pirts un baseins. Sākums tāpat kā Kalvē vai droši vien jebkurā citā pulciņā: celies kājās, saki kā sauc, ko dari, kāpēc dejo, cik ilgi un kā patīk. Ja mēģinām skatīties prototipos, tad arī šai pulciņā ir viens, kurš vienmēr uzdod papildjautājumus un meitenēm prasa, kurš

vislabāk patīk, uz ko atbildei jābūt, ka viņš patīk vislabāk. (te es cenšos runāt par Kukiņu)

Stereotips par igauņu dejotāju ballītēm man jau bija: kamēr igauņi spēlē savas spēles, tikmēr latvieši piedzeras. Biju vienīgā latviete un nespēju necik daudz iedzert, tāpēc apgalvojums pierādījās daļēji. Igauņi tiešām bija sataisījuši intensīvu spēļu programmu, kas pārsvarā bija tādas klases vakara cienīgas.

Noturot savu latviešu un dzeršanas līniju: mums parasti visi dzērieni stāv uz galda, bet igauņi savā tik slavētajā deju pulciņā, kas viņiem esot tikpat kā ģimene, savus dzērienus tukšoja, slēpjot tos somās. Uz galda stāvēja tik dažas pudeles, viena no tām mana, kuru uz balles beigām kāds bija jau pamanījies nospert. Nu, var arī tā.

Kopumā balle jauka. Patiesībā biju paspējusi pēc kaut kā tāda tā kā drusku sailgoties.

Svētdienas pēcpusdienā par spīti periodiskajam lietum ar Madaru gājām

Kadriorg klejojumos, priecājāmies par rudeni un satikām vāveres. Un lai būtu tā līdz galam svētdienīgi – mūsmājās cepām pankūkas.

Pēdējos rītus pirmā darbība, izejot no istabas,ir nevis kafijas kannas ieslēgšana vai kārtīga izstaipīšanās , bet miskastes skapīša atvēršana un apskatīšana. Žurcīgais nav mainīts. Kur palicis – nezinām. Nevarētu teikt, ka esam bēdīgas.

Milzu jaunumu periods mazliet pierimis. Līdz ar to arī ierakstu daudzums.

Tagad man ir ne tikai ne pārāk glītie igauņu deju pulciņa mēģinājuma svārki, bet arī tautas tērps. Protams, par lielu, taču ceru, ka būs kādreiz arī iespēja to likt lietā. Man liekas, ka vainags latviešu tērpam smukāks un viss foršāk, bet ko nu par to… Pagājušajā reizē jaunajā dejā virpuļoju pašā priekšā. Ja nesanāk grozīties priekšā latviešu dejās, tad vismaz igauņu. (jokoju)

Atklājusies arī kastaņu sezona. Beidzot!!! Pilni parki ar cilvēkiem, kas lasa. Un man arī pilnas kabatas un pilna māja.

Trešdienas vakarā gājām pie Annikas un Madaras tradicionālajā vakariņu tūrē. Ciemakukuli aplīmējām ar lapām un izrotājām ar čiekuriem. Sanāca smuki.

Brīvdienu prieks – mans pirmais ciemiņš. Ar lielu koferi, kas pilns ar mājas labumiem – zaptēm, salātiem, zaļumiem, sarkanu rozi no dārza, zāļu tējām un vēl un vēl… Un tas viss te iegūst tādu vērtību, jo mājās pieej pie skapja, izņem un ēd. Pats ciemiņš smaidīgs un laimīgs. Tallina ir brīnišķīga vieta gan dienā, gan naktī. Braucām ar velo, gājām garās pastaigās un dzērām melleņu vīnu Kompottā. Braukšot vēl! J

Rudens nākšana mudina domāt par siltumu un māju izjūtas veidošanu. Mums ir jauni pakaramie, puķes vāzē, kastaņi… Bet līdz šim te netiku minējusi vienu būtisku detaļu par dzīvi te: mums ir kustoņu problēma, proti, žurka/pele. Likās, ka esam tikuši vaļā, bet izskatās, ka žurka labprāt te ar mums dzīvojas par spīti visiem mūsu mēģinājumiem tai ierādīt viņas vietu. Līdz šim par to neminēju tāpēc, lai jūs nenobītos braukt ciemos (es aizvien ceru, ka nevienu gribētāju tas neatturēs), bet tagad šo es rakstu 2 iemeslu dēļ: 1) vienmēr padomājiet par žurku lietu, ja gatavojaties dzīvot 1.stāvā, 2) Tallinā ir problēma ar būvmateriālu veikaliem. To meklējumos mums pagāja gandrīz puse dienas, pietam – neveiksmīgi. Ja jums ir kāds padoms kā cīnīties ar mūsu neatlaidīgo apakšīrnieku, lūdzu, dodiet ziņu.

Par dzīvesbiedriem runājot, mūsu lietuviešu dzīvesbiedrs vakardien pārsteidza veļasmašīnā mazgājot vienu vienīgu cepuri. Jaunā vīrieša praktiskums ir… NAV.

Šodien Tallinā ir burvīga rudens diena, kad tā vien gribas klejot pa Kagriorg parku (ko arī no rīta darīju) un aizmirst par Starptautisko attiecību mājasdarbiem.

Nu, tā… Gaidu ciemā! 🙂

… atradām Martai kreklu, universitātes gaiteņos klīda vilks, pirmo reizi bijām izslavētajā pusdienvietā “The Lost Continent” un turpinājām gastronomiskās izvirtības mājās ar pildītajām sēnēm. Mmmm…