…

Šīs brīvdienas izteikti rimtas. Vakardien klaiņoju pa Tallinu un likās, ka līdz galam iemīlos pilsētā. Jo tik, tik… forši. Te ir tik daudz kastaņkoku, bet dīvainā kārtā tik maz kastaņu zem tiem. Līdz šim to norakstīju uz novēlotu rudeni, bet šodien atklāju, ka tie tiek cītīgi nolasīti, jo beidzot Kadriorg parkā uzdūros vēl nenolasītam kastaņkokam. Tagad man ir vairākas saujas lielu un mazu kastaņu.

Mērīju laiku, cik vajadzīgs, lai no mājas aizietu līdz jūrai… 15 minūtes! I D E Ā L I! Jūra šodien sagaidīja ar baltām jahtām un lielā prāmja pienākšanu.

Pēdējā laikā sanāk diezgan lielas gastronomiskās izvirtības. Tik ļoti, ka jautāju Dacei: „Kad mēs beigsim ēst tik garšīgi?” Nu, piemēram, šodien: saldās maizītes ar olu brokastīs un kartupeļu biezputra ar zaļajiem salātiem (kuriem klāt sataupītie, mammas sūtītie zaļumi), biezpiens un siļķe pusdienās. Madara saka, ka mūsu Erasmus kompānija atšķiras ar lielo ēšanu, jo ik pa laikam mums ir kopīgas vakariņas. Varbūt tas uz ziemu… Par ēšanu runājot, jāizstāsta, ka esam atklājušas tirgu. Tas ir kādu 10 minūšu gājienā un tur ir tik ļoti gardi tomāti. Gaļas ēšanas jautājumus risinu ar Madaru, jo pārējie ir gaļas neēdāji.

Un stāsts antrobiedriem: gājēju celiņi te izteikti iezīmē dzimti un tās lomu/lomas (skat. attēlu), bet parkā ir tik daudz vīriešu ar bērnu ratiņiem. (izpētes vērts, varbūt) Mums ar Daci arī sanāk stereotipisko dzimtes lomu spēles. Šodien biju kā vīrietis, gāju laukā atpūsties un nesu mājās pārtiku un kļavu lapu ziedu vietā, kamēr Dace cītīgi tīrīja māju un gatavoja ēst.

Vakarā iesim “ielās”.

.

Skaistu nedēļu!

Publicēts iekš Uncategorized | 1 komentārs

Kā man iet dejošanā?

Esmu jau par kripatiņu piederīgāka savam igauņu deju pulciņam – dabūju meģinājuma svārkus. Jāteic, ka par gaumi nestrīdās, jo tie ir pussaules piegriezuma, pusgari, oranži un ar mēģinājuma sviedriem. Svārki nāca komplektā ar partneri, tā meitene, kurai bija svārki un arī deju partneris, brauc uz Vāciju. Ir jau arī labā puse šai lietai: man būs visas tās dejas, ko dejoja Vācijā braucēja.

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Brīvlaika izjūtu pirmdienā, septembra vidū? Kāpēc gan nē!?

Pirmdienas vakaru aizvadījām Studentu dienas zīmē. Brīvības laukumā notika sadziedāšanās – uz skatuve grupa spēlē popolāras igauņu dziesmas un skatītāji dzied līdzi. Pasākums aizrāva tikai tos, kas prata dziesmas. Sāka līt un tad nolēmām, ka mūsu Studentu dienas jāatzīmē citur – atradām gana lielu vietu mūsu mazliet papildinātajai vācu-latviešu kompānijai, kompānijas papildinājums bija divi vācu puiši, kas ceļo no Vācijas uz ziemeļiem un tagad ir Tallinā. Puišiem līdzi bija ģitāras, kuras, ejot pa naksnīgajām un jau diezgan klusajām vecpilsētas ielām, viņi lika lietā, dziedot un spēlējot. Arī vācu dziesmas mēs ar Madaru nezinām, tāpēc papildinājām dziesmoto gājienu ar dejām. Pilnīga vasaras brīvlaika izjūta, jo nekur jau nav jāsteidzas, gaiss ir rudneīgi silts un dziesmas skaistas. Satikām igauņus, kas ļoti gribēja kopā nodziedāt “Knocking On Heaven’s Door” igauņu versijā, kas latviskojot ir: “Tuk, tuk, tuk pie zvejnieka durvīm.”

Vakaru noslēdzām pie diennakts pīrāgu kioska ar neveiksmīgu mēģinājumu dziedāt “Falling Slowly”. Nolēmām, ka iemācīsimies vārdus un nākamreiz, kad visi būsim Tallinā, tai pašā vietā dziedāsim.

Vēl vakardien saņēmu paciņu no mammas. Deju drēbītes un mājas gardumus. Zaļumus sašķiroju un daļu saliku saldētavā, lai ir ko pielikt zupiņai, jo mājās tie šķiet tik pašsaprotami, bet te tik ļoti pietrūkst…

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

rise and shine

Internacionālā vide maina to, kā domāju par lietām, tāpēc gribi vai nē, arī virsraksti radniecīgāki angļu valodai.

Vakardien bija Igaunijas Humanitāro zinātņu institūta rudens ballīte laikmetīgās/modernās mākslas muzejā. Jāatzīst, ka ekspozīcija (cik nu vispār tur tā ir, jo pārsvarā melnas sienas, lielie ekrāni un projektori) nebija apskatāma, taču tas nemaina muzeja faktu. Par mūziku gādāja studenti un pasniedzēji. Tā diezgan feini.

Rīts – lēns un laisks, ar kafiju, kas palikusi neizdzerta pirms ballītes. Ap pusdienlaiku devos laukā: “labo” veikalu tūrē ar Madaru. Vienā no tiem iegādāju krekliņu ar uzrakstu “Rise and shine”, citā atradu grāmatu ar nosaukumu “Rise and  shine”, nenopirku, bet uzskatu to par zīmi, ko vērts pieminēt. Veikaltūres guvums nav mērāms kvantitātē, bet atklājumos. Atradām MILZĪGU audumu un šūšanas piederumu veikalu, kā arī dažādu štruntu veikalu, kur iespaidīgākie bija ar mirdzumiem rotāti telefoni.

Un viss pārējais laiks… ar domu, ka vajadzētu lasīt skolas lietas.

 

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

mana melleņu [vīna] nakts

Ar lielām pārmaiņām nevaru pārsteigt, bet lietas notiek un labas lietas notiek.

Beidzot sācies un tūliņ arī beigsies pirmais antropoloģijas kurss (tas ir nedēļas garumā, pie viespasniedzējas). Somu dāma, kas dzīvo Lapzemē un pēta  sāmus. Daudz stāsta par to, kā ir būt antropologam, par ētiskajām dilemmām, par pieredzi, par to, kā ir būt ziemeļbriežu audzētājai, kāda ir radniecības nozīme sāmu sadzīvē un tā. Kursa noslēgumā mūs gaida eseja, 2 lappuses (!!!), jo mūsdienās jāspēj īsi izteikties.
Viena no pasniedzējas atziņām: “Laugh at yourself because anthropology is never serious buisness.” 
Dejošanā aizvien tveru kustības, ik pa laikam tieku kādā dejā, kurā, protams, virpuļoju kā sniegpārsliņa.

Kadriorg parks (tas pats no iepriekšējās svētdienas, kurā tā pils ar puķu dārzu) nebeidz pārsteigt ar savu plašumu. Daudz aleju un mazliet ataugusi zāle, kas pilsētvidē rada zināmu šarmu. Ak, jā… Un arī japāņu dārzs… un tik daudz kastaņkoku… kā arī ceļazīme ar pīli.
Un vēl: tagad es zinu vēl vienu mīlīgu, mīlīgu vietu – Kompott -, kurp noteikti es iešu ar tiem, kas brauks ciemā. Šovakar dzērām melleņu vīnu…

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Sunday smile

Šodien dzīvojāmies gandrīz svētdienas cienīgi. Lai būtu pavisam svētdienīgi, pietrūka laiskas pamošanās. Vakardienas Franču-Itāļu ballīte ņēma virsroku pār mūsu centieniem mācīties, tāpēc sanāca šorīt celties tā agrāk…

Tomēr kopumā rīts izvērsās gana laisks – mūsmājās pankūkballīte. Mazliet samiegojušies ciemiņi un un teju lūztoši galdi no sarūpēto piedevu –ievārījumu, šokolādes krēmu, augļu… – daudzuma. Kamēr tikām galā ar pankūkām, diena jau gabalā. Atlikušo laiku aizpildīja pastaiga – no mājas netālu esošais Kadriorg parks, jūra, pilsēta…

Diena ar izjūtu, ka ir tik forši būt. 🙂

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

mīlīgo vietu stāsts

Mūsu latviešu – vācu kompānijai jau ir tradīcija: kopā gatavot vakariņas kāda mājvietā. Šoreiz Annikas un Madaras “Old Lady’s” dzīvoklī. Par “Old Lady’s ” dzīvokli to sauc tāpēc, ka viņu dzīvokļa biedrene ir dāma ļoti pieklājīgos gados ar gandrīz gadsimtu seniem ieradumiem. Tiesa, viņa nav mājās, bet ieradumus varēja nojaust tāpat.

Bet: tās bija feinas, feinas vakariņas.
Un tad tās otras bildītes no skaistas vietas, kur būt.

 

 

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

vanna

dzīvoklī ir tik daudz gultasveļas un dvieļu, ka varētu rīkot kāzas vai vismaz uzklāt gultasvietas veselai armijai

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Tallinā par populārāko klubu tiek uzskatīts Hollywood, es gan tur neesmu bijusi, bet pēc stāstiem tas varētu līdzināties Essential tā ziedu laikos (kaut gan arī tad tur neesmu bijusi).

Dzīvokļa biedrs raksturoja: “It’s like in Madgascar – zebras, leopards…”

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Par igauņu valodu

The Origins of the Estonian Language 

The Origins of the Estonian Language I just celebrated my fifth year in Estonia and my fifth fruitless year trying to figure out how to correctly speak Estonian. I mean really, it wouldn’t be so bad if Estonians weren’t so smug about it. Oh, they will congratulate you on your good Estonian even if you can only speak a few words, but deep inside they really don’t want you to learn it!

They are so happy with their secret code and you can see it every time someone asks you “Oh, are you learning to speak Estonian?”. Then comes the sly grin, the “You’ve got a snowball’s chance in hell of learning OUR language” grin. This is quickly replaced by a faked look of concern as they say “Oh, its a very difficult language isn’t it?”. I think after this, they go off and laugh uncontrollably and give high-fives to other Estonians, but I haven’t actually seen it happen.

I have decided to write an expose’ on the Estonian language. One time I sent my brother a tape of Estonian language and he asked me if Estonians have an obsession with sex. There is terviseks and ostmiseks and kasutamiseks, teadmiseks, parandamiseks and armastamiseks. All kinds of “seks”. That, plus the fact that after five years little kids still laugh when I speak Estonian, has made me decide to tell all. The real story behind why Estonian is the way it is.

A long time ago, about 1000 or 1100 B.C. there were three Estonian guys sitting around the campfire. Their names were Billy, Ray and Duke (bet you didn’t know that these are real ancient Estonian names). It was winter time and they were bored. Billy spoke first. “Ya know Ray, what we need is a new language”. “Damn straight!” said Ray, “Talkin’ this way is gettin’ boring and besides everybody almost understands us. We need a language that’s sooo crazy, soooooo complicated that nobody will ever understand what’s going on!” As the idea picked up steam, Duke piped up. “Let’s do it this way, that you can’t say he or she. That way you won’t know if your talkin’ about a man or a woman. Also, we gotta think up names for people that give no clue to foreigners about their gender, names that change with the grammer so you never know what to call somebody.” Ray nodded in approval “Yeah,” he said thoughtfully “that’s it. Then we can eliminate the future tense. Think of trying to ask someone out on a date when you can’t say the right name, whether it’s a boy or girl or when it is going to happen!”

Billy, the smart one, was thinking in more technical terms already. “O.K., let’s make it this way, that when you learn a noun, you don’t have to learn just one word but FOURTEEN Yeah and instead of just saying that you are going to or from something, you have to change the noun in some weird way.” Now Ray was excited and spilled his beer. “Yeah Yeah! And..and.. the nouns can’t change the same way, let’s make like, a hundred different spelling groups that all change in different ways!” This appealed to Duke who added slyly, “Ya wanna make it real hard, a real nut-buster? Let’s make it so all the adjectives change, too. In boring old English, you say ‘five small, red houses’, ‘small, red houses’ and many small, red houses’. Small and red always stay the same but in our new language? Whoaaaa Nellie!” They exchange high fives all around and cracked a few beers. After that they started practicing how to say “Oh, you’re learning Estonian” without busting up laughing.

That’s how Estonian came to be, honest!

by Douglas Wells

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt