Ar lielām pārmaiņām nevaru pārsteigt, bet lietas notiek un labas lietas notiek.

Beidzot sācies un tūliņ arī beigsies pirmais antropoloģijas kurss (tas ir nedēļas garumā, pie viespasniedzējas). Somu dāma, kas dzīvo Lapzemē un pēta  sāmus. Daudz stāsta par to, kā ir būt antropologam, par ētiskajām dilemmām, par pieredzi, par to, kā ir būt ziemeļbriežu audzētājai, kāda ir radniecības nozīme sāmu sadzīvē un tā. Kursa noslēgumā mūs gaida eseja, 2 lappuses (!!!), jo mūsdienās jāspēj īsi izteikties.
Viena no pasniedzējas atziņām: “Laugh at yourself because anthropology is never serious buisness.” 
Dejošanā aizvien tveru kustības, ik pa laikam tieku kādā dejā, kurā, protams, virpuļoju kā sniegpārsliņa.

Kadriorg parks (tas pats no iepriekšējās svētdienas, kurā tā pils ar puķu dārzu) nebeidz pārsteigt ar savu plašumu. Daudz aleju un mazliet ataugusi zāle, kas pilsētvidē rada zināmu šarmu. Ak, jā… Un arī japāņu dārzs… un tik daudz kastaņkoku… kā arī ceļazīme ar pīli.
Un vēl: tagad es zinu vēl vienu mīlīgu, mīlīgu vietu – Kompott -, kurp noteikti es iešu ar tiem, kas brauks ciemā. Šovakar dzērām melleņu vīnu…